Akadēmiskais centrs
In memoriam
Akadēmiķis, Dr. habil. hist. Saulvedis Cimermanis
(03. 07. 1929. – 26. 12. 2022.)
2022. gada 26. decembrī ir noslēdzies izcilā latviešu etnogrāfa, kultūrvēsturnieka, ilggadīgā Latvijas vēstures institūta vadošā pētnieka Saulveža Cimermaņa darbīgais mūžs.
Saulvedis Cimermanis dzimis bijušā Valkas apriņķa Bejas pagasta Jaungrīveniekos. Mācību gaitas sāktas ar labu vārdu mūža garumā pieminētajās Bejas pamatskolā un Smiltenes vidusskolā. Kaut viņa jaunības sapnis profesijas izvēlē bijusi medicīna, tomēr skarbajos pēckara gados tas neīstenojās. Taču, apvienojot neklātienes studijas LU Vēstures fakultātē ar iztikas pelnīšanu, viņš paātrinātā kārtā 1952. gadā ieguva vēsturnieka diplomu.
Padziļinātas intereses par etnogrāfiju rašanās un zinātniskā darba sākums saistās ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kurā viņš strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku (1951 –1954). Kopš 1954. gada viņa pētnieciskā darbība latviešu etnogrāfijā jau noritēja toreizējās Zinātņu akadēmijas vispirms Etnogrāfijas un folkloras institūtā kā jaunākajam zinātniskajam līdzstrādniekam, no 1956. līdz 1971. gadam kā Vēstures institūta vecākajam zinātniskajam līdzstrādniekam. Par saviem skolotājiem, apgūstot zinātnieka profesionālās prasmes, viņš arvien uzskatīja erudītos vēsturniekus Marģeru Stepermani un Teodoru Zeidu. No 1971. līdz 1995. gadam S. Cimermanis vadīja institūta Etnogrāfijas nodaļu. 1990. gadā iegūts doktora grāds vēsturē, 1992. gadā – habilitētā vēstures doktora grāds (Dr. habil. hist.). 1992. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, 1994. gadā ievēlēts par LZA Latvijas vēstures institūta profesoru. Kopš 1973. gada bija Starptautiskās zinātniskās Somugru biedrības (Helsinkos) korespondētājloceklis, kopš 1998. gada – Starptautiskās lībiešu draugu biedrības (Helsinkos) valdes loceklis. No 1992. līdz 2015. gadam viņš bija žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas redaktors.
Apbrīnojamās darba spējas, aizrautīga interese par Latvijas vēsturi un etnogrāfiju un pašdisciplīna vainagojusies ar bagātīgu ieguldījumu latviešu un lībiešu 17.– 20. gadsimta tradicionālā dzīvesveida un kultūras pētniecībā. Saulvedis Cimermanis ir 15 grāmatu un vairāk kā 600 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors. Viņa publikāciju apjomu atspoguļo divas biobibliogrāfijas, t. sk. 2015. gadā apgādā “Zinātne” sērijā “Latvijas zinātnieki” izdotā grāmata “Etnogrāfs un kultūrvēsturnieks Saulvedis Cimermanis. Biobibliogrāfija". S. Cimermaņa pētījumu lokā bija latviešu un lībiešu etniskās vēstures avoti, baltu un Baltijas jūras somu kultūru sakari, Latvijas iedzīvotāju tradicionālās nodarbošanās nozares, jo sevišķi zveja un tautas celtniecība, materiālā kultūra, reģionālā un novadu kultūrvēsture. Viņa raksti publicēti Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Somijā, Ungārijā, Vācijā. Par bibliogrāfiskiem retumiem kļuvušas viņa grāmatas “Laukstrādnieku dzīves veids Kurzemē un Zemgalē 19. gs. otrajā pusē” (1959), “Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs” (1978), “Latviešu tautas dzīves pieminekļi: celtnes un to iekārta” (1969), “Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā” (1998). Latvijas 2020. gada nozīmīgāko zinātnes sasniegumu sarakstā iekļauts Saulveža Cimermaņa lielais mūža darbs “Tautas celtniecība Latvijas ainavā”.
Zinātnisko un populārzinātnisko darbu pamatā bijusi pamatīga un mērķtiecīga pirmavotu izpēte – gan nepārtrauktā darbā arhīvos, gan 38 gadu garumā veiktajās un vadītajās daudzās Latvijas vēstures institūta un pēc 1995. gada arī individuālajās etnogrāfiskajās ekspedīcijās. Līdz ar to, kā savulaik atzīmēja akadēmiķis Jānis Bērziņš, Saulveža Cimermaņa izteiktie zinātniskie secinājumi praktiski nav apstrīdami, līdz nav paveikta līdzvērtīga pirmavotu izpēte un atrasti jauni dati. Avotpētniecība un iepriekš publicētā pārzināšana – tā bija S. Cimermaņa kā autora, redaktora un arī daudzu viņa ar lielām cerībām piesaistīto jauno zinātnieku un novadpētnieku darbā ievadīšanas devīze.
S. Cimermanis gadu gaitā bijis vairāk kā 50 zinātnisko izdevumu sastādītājs, redaktors, dažādu redkolēģiju loceklis, kolēģu darbu recenzents, vērīgs konsultants, ar savām enciklopēdiskajām zināšanām arī nozīmīgu kultūrvēsturiskā mantojuma tēmu izpētes iniciators. 1992.– 2000. gadā viņš devis būtisku ieguldījumu valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” veidošanā, bet 1998.–1999. gadā – Valsts programmas “Lībieši Latvijā” izstrādē. Citējot akadēmiķa J. Stradiņa 2009. g. rakstīto: „Saulveža Cimermaņa devums ir Valsts programmas “Letonika” teorētisko pamatu izstrāde (kopš 1995. gada), avotpētniecība. Trīsdesmit divu Letonikas tematikai veltīto LZA izbraukuma sēžu iniciatīva, zinātniskās daļas sagatavošana Rīgā un Latvijas reģionos, piecu Sēlijas kongresu zinātniskās daļas iezīmēšana, konferences un semināri par Letonikas avotiem un lībiešu kultūrvēsturi ir nodrošinājuši akadēmiķim S. Cimermanim lielu autoritāti. Letonika ir atzīta par vienu no prioritārajām Valsts programmām.“
Saulveža Cimermaņa iespaidīgais veikums ir ticis valstiski augstu novērtēts. Kopš 1999. gada viņš bija valsts emeritētais zinātnieks, Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, 2005. gadā piešķirta LR Ministru kabineta balva, 2014. gadā viņš iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un apbalvots ar IV šķiras ordeni.
Viņa publicētie darbi un etnogrāfisko ekspedīciju pirmavoti paliks Latvijas etnoloģijas klasisko darbu virsotnē un, cerams, nepiepildīsies viņa bažas par Latvijas humanitāro zinātņu nākotni un virspusīgu, paviršu darbu pārsvaru pār sistemātiskiem, avotos pamatotiem pētījumiem. Saulvedis Cimermanis bija ļoti prasīgs pret sevi, pārdzīvoja un lasītājiem atvainojās, ja atrada kaut mazāko neprecizitāti savos pētījumos. Un jebkuram autoram, kurš pieredzējis viņa brīžiem skarbo, taču labvēlīgo – kvalitatīva pētījuma vārdā – izteikto sava darba analīzi, arī šī prasīguma skola būs paliekošs zinātnes mantojums.
Lai mierīga atpūta “pie Baltā tētiņa” (kā mūža nogalē mēdza nosmaidīt pats Saulvedis Cimermanis)!
Lilita Vanaga
LU Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuves vadītāja
