Akadēmiskais centrs
Ēriks Žagars piedzima 1935. gada 12. novembrī Maskavā no Latvijas uz Padomju Savienību emigrējušu latviešu ģimenē.
Vecāku pasaules uzskats un bērnībā piedzīvotais atstāja nedzēšamu iespaidu uz topošā vēsturnieka personību. Viņa ģimenes stāsts un paša dzīve atspoguļo to likteni un traģēdiju, kuru piedzīvoja daļa latviešu tautas 20. gadsimtā.
Ērika tēvs Ādolfs Žagars Latvijas armijas sastāvā bija piedalījies Neatkarības karā, cīnījies pie Cēsīm un pret Bermontu, tomēr 1923. gadā nelegāli pārgāja Padomju Savienības robežu un devās pie tur mītošā brāļa. Arī Ērika māte Irma Aizpuriete bija komunistiski noskaņota un pārbēga uz PSRS 1926. gadā, kur 1932. gadā iepazinās ar Ādolfu Žagaru, tajā pat gadā abi apprecējās, 1935. gadā piedzima Ēriks.
Pret latviešiem vērstās staļiniskās represijas ģimeni skāra 1938. gadā – tēvu apcietināja un piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnēs. Aresta laikā viņš noslēpa, ka ir precējies, tādējādi pasargājot sievu un dēlu no represijām. Kara laikā Irma ar dēlu nonāca Vidusāzijā – Frunzē. 1944. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Atšķirībā no daudziem latviešiem, kuri ieradās Latvijā no PSRS kā rūdīti “partijas kadri”, Ērika tēvam, esot politiski represētā statusā, nācās saskarties ar dažādiem ierobežojumiem.
Pēc Rīgas 22. vidusskolas absolvēšanas, Ēriks 1953. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Pēc studijām tika nosūtīts darbā uz Latvijas, tolaik, protams LPSR Valsts vēstures arhīvu. 1961. gadā viņu pieņēma darbā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku LPSR ZA Latvijas PSR vēstures institūtā.
Laikā no 1968. līdz 1970. gadam Ēriks Žagars bija vecākais zinātniskais redaktors Latvijas PSR enciklopēdijas Galvenajā redakcijā, bet no 1982. līdz 2004. gadam viņš docēja Latvijas Universitātē, pēc tam mācīja vēsturi dažās Rīgas skolās ar krievu mācību valodu.
Ērika Žagara galvenais darbs ir monogrāfija Sociālistiskie pārkārtojumi Latvijā 1940./1941. gadā (Rīga: Zinātne, 1975), kurā viņš noliedza Latvijas okupāciju un balstījās uz tēzi par “sociālistisko revolūciju” Latvijā. Tā laika augsto apbalvojumu LPSR Valsts prēmiju Ēriks Žagars saņēma divreiz – 1970. gadā par kolektīvo monogrāfiju Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā (Rīga: Zinātne, 1966) un Rīgas vēsturei veltītās triloģijas pēdējo grāmatu – Rīga sociālisma laikmetā (Rīga: Zinātne, 1980).
No savas pārliecības viņš tā arī neatteicās, tomēr neiesaistījās aktīvā pretdarbībā pret Latvijas Republiku un centās saglabāt labas attiecības ar kolēģiem, kuri vai nu bija novērsušies no marksistiskā vēstures traktējuma, vai arī nekad nebija tam pievienojušies.
Šo rindu autoram pirmā tiešā satikšanās ar Ēriku Žagaru notika 1988. gadā, strādājot Latvijas Vēstures muzejā (tolaik vēl LPSR Vēstures muzejā, mūsdienās – Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā) un tieši tā man izveidoja to priekšstatu par Ēriku Žagaru, kas nav mainījies līdz šai dienai. 1988. gadā, Atmodas pirmsākumos, Latvijas Vēstures muzejs sadarbībā ar Vides aizsardzības klubu uzdrošinājās sagatavot izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”. Izstādei bija milzīga rezonanse sabiedrībā, un, uzdrošinos apgalvot, tā kļuva par vienu no Atmodas veicinātājiem. Izstādi vēlējās apmeklēt arī jauna žurnāliste no krievu valodā rakstošā laikraksta Sovetskaya Molodezh'. Tomēr žurnāliste, kura acīmredzot vāji orientējās Latvijas vēsturē, bija nodrošinājusies ar LZA LPSR Vēstures institūta zinātnieku atbalstu, starp kuriem bija arī Ēriks Žagars. Jāatzīst, man, tolaik jaunam vēsturniekam, piedevām vēl arheologam, pamanot ekspertu vidū Ēriku Žagaru, sajūtas nebija patīkamas. Tomēr gaidītie “pret” argumenti izpalika – mani pārsteidza Ērika Žagara enciklopēdiskās zināšanas par Latvijas Republiku starpkaru periodā, lojālais, pat cildinošais šī perioda raksturojums, kas saskanēja ar izstādes vēstījumu. Ja žurnāliste, iespējams, bija vīlusies, tad manī palika jautājums: kā cilvēks ar tādām zināšanām varēja nonākt pie tēzes par sociālistisko revolūciju Latvijā? Kā?
Domājams, tur slēpjas tas līdz galam neizpētītais fenomens, kas raksturo cilvēkus, kuri fanātiski ticējuši savai idejai, pieredzējuši tās pārtapšanu baisā pretmetā, paši no tā cietuši, tomēr nespēj atzīties, vispirms jau sev, ka ir kļūdījušies.
Ēriks Žagars nebija tikai režīma kalps – viņš bija vēsturnieks, apveltīts ar zinātnieka talantu, tai skaitā, fenomenālu atmiņu. Viņa traģēdija nav tikai viņa traģēdija. Nav šaubu, ka vēsturnieki vēl ilgi pētīs režīmu un indivīdu mijiedarbību, un šajos pētījumos tiks pieminēts arī Ēriks Žagars.
Sit tibi terra levis!
LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis
