Kolektīvās monogrāfijas “Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991” atvēršana

Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsar­dzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.

Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots Latvijas Universitātē, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Projekts beigsies 2024. gadā.

Divas apjomīgākās avotu grupas, uz kurām balstās pētījums, ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā glabātie valsts institūciju dokumenti un projekta laikā radītie mutvārdu vēstures avoti – in­tervijas. Tās ļauj ielūkoties individuālās pieredzēs, atsegt atsevišķus notikumus, atklāt cilvēku attieksmes un sajūtas par to, kā padomju okupācijas laika politika ietekmēja viņu dzīvi. Šādu informāciju nav iespējams rekonstruēt no valsts pārvaldes institūciju dokumentiem. 2022.–2023. gadā projekta grupa ie­rakstīja 34 intervijas ar mērķi dokumentēt trīs sociālo grupu pārstāvju padomju laika pieredzi. Pētnieki intervēja vīriešus un sievietes, kuri izvēlējās savu dzīvi balstīt vien­dzimuma attiecībās, kā arī nehomoseksuāļus, kuri padomju laikā bijuši kvīru laikabiedri.

Monogrāfiju veido sešas nodaļas. Pirmajā nodaļā Ineta Lipša ir apkopojusi un analizējusi zināšanas par homoseksualitātes vēsturi bijušās PSRS un Austrumu bloka valstīs, ciktāl tās palīdz izprast notikušo Latvijā padomju okupācijas laikā. Plašāko vēsturisko kontekstu veidoja Auk­stais karš starp divām pasaules superlielvarām – ASV un PSRS –, kuru ideoloģiskā pretstā­ve uzturēja un virzīja homofobiju abu valstu iekšpolitikā.

Otrā nodaļa veltīta kvīru pakļaušanas un rīcībspēka (aģences) izpētei. Ineta Lipša pēta, kā valsts izveidoja un uzturēja homoseksuālo vīriešu uzraudzības mehānismu, ko nodrošināja valsts institūciju un kolektīvās organizācijas – iekšlietu un veselības aizsardzības, kā arī tautas brīvprātīgo kārtības sargu – sadarbība. Kvīri šeit atklājas gan kā upuri, gan kā aktīvi spēlētāji ar neapšaubāmu rīcībspēku, kas bija vērojams publiskajā telpā.

Trešajā nodaļā Kārlis Vērdiņš vēsta par homoseksuāļu subkultūras pārstāvju mājas dzīvi padomju laikā. Nodaļa stāsta gan par stabilām attiecībām kvīru mājsaim­niecībā, par pamatu ņemot teātra režisora Pētera Lūča un tipogrāfijas darbinieka Pētera Kaktiņa mājsaimniecību, kas pastāvēja ap divdesmit gadu, gan par bezmāju kvīra fenome­nu, ko reprezentē liecības par filozofijas studenta un pagrīdes dzejnieka Jāņa Silenieka dzīvi Rīgā 20. gadsimta 70. gados.

Analizējot paša rekonstruēto kino reži­sora Gunāra Pieša dienasgrāmatu, monogrāfijas ceturtajā nodaļā Jānis Ozoliņš pēta, kā dienasgrāmatas rakstīšana funkcionējusi homoseksuālas subjektivitātes konstruēšanā. Nodaļa stāsta, kā Gunārs Piesis izjutis valsts pārvaldes institūciju kontroli gan seksuālajā dzīvē, gan mākslinieciskās brīvības ziņā.

Piektā nodaļa veltīta sieviešu viendzimuma attiecību ie­zīmēšanai padomju periodā. Elizabete Elīna Vizgunova-Vikmane to ir balstījusi intervēto hetero­seksuālo sieviešu novērojumu analīzē, izzinot tādus jautājumus kā: vai sievietes, kas izvēlējās viendzimuma attiecības, Rīgā izveidoja savas daļēji publiskās telpas? Ko laikabiedri zināja par neheteroseksuālu sieviešu pāriem? Kādu attieksmi sabiedrībā izraisīja neheterosek­suālās attiecības starp sievietēm?

Sestās nodaļas izpētes objekts ir kvīru un heterosek­suālās sabiedrības mijiedarbība padomju laikā. Kaspars Zellis, analizējot gan pašu kvīru, gan viņu laika­biedru (draugu, radinieku, darba kolēģu, paziņu) atmiņu telpas, ko viņš ir sapludinājis vienā (reāli nepastāvošā, jo tās ir nodalītas) atmiņu telpā, izskaidro, kādi padomju pa­gātnes nospiedumi par citādo seksualitāti ir saglabājušies šo sociālo grupu atmiņā. Viņš pēta, vai mūsdienās pastāv kopīga atmiņu telpa par citādo seksualitāti.

Pētījuma rezultātā radītās jaunās zināšanas par to, kuras valsts institūcijas un indivīdi, kas tajās strādāja vai ar tām sadarbojās, padom­ju laikā uzturēja un izplatīja homofobiskas idejas un prak­ses un kāda bija kvīru dzīve institucionālas homofobijas apstākļos, varētu mazināt aizspriedumus, kas pastāv mūsdienu sabiedrībā. Šīs zināšanas atklāj sarežģītos kvīru eksistences apstākļus padomju okupācijas periodā un varētu palīdzēt ap­zināties kvīru vēsturiskumu un vietu Latvijas vēstures stāstā.

Grāmatu izdevis Fridriha Eberta fonds (Friedrich-Ebert-Stiftung). Tās redaktori ir Ineta Lipša, Kārlis Vērdiņš un Kaspars Zellis. Literārā redaktore Sigita Kušnere. Tulkotāja Marianna Zvaigzne. Izdošanas vadītājs Toms Zariņš. Dizainers Aleksejs Muraško.