Izveide un darbības sākums

1936. gada 14. janvāris – Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma “Likumu par Latvijas vēstures institūtu”. Tajā definēts institūta darbības mērķis – “latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”. Latvijas vēstures institūta (LVI) statūtos (21.01.1936.) par prioritārām jomām noteica Latvijas vēstures avotu apzināšanu un publiskošanu un Latvijas vēstures pētījumu veicināšanu. LVI bija iecerēts kā pirmā struktūrvienība plānotajā Latvijas Zinātņu akadēmijā, ko starpkaru periodā tomēr nepaguva izveidot. 

LVI vadība. Institūta pirmais direktors (1936–1940) –  tā laika izglītības ministrs Augusts Tentelis (1876–1942), vicedirektori – Francis Balodis (1882–1947) un Arveds Švābe (1888–1959), ģenerālsekretāra vietas pienākumu izpildītājs – Marģers Stepermanis (1898–1968). 
Pirmie institūta locekļi – Arnolds Spekke (1887–1972), Pēteris Šmits (1869–1938), Roberts Vipers (1859–1954), Jānis Bērziņš (1883–1941).

Atrašanās vieta: 1939. gada beigās Rīgā, Anglikāņu ielā 5.

Struktūra un darbinieki: Vēstures pētniecība bija organizēta četrās Latvijas vēstures institūta nodaļās: Senvēstures nodaļā, Senākās vēstures nodaļā, Jaunākās vēstures nodaļā, Vispārīgās vēstures nodaļā. Darbinieki: Benno Ābers (1909–1990), Pēteris Bērziņš (1882–1954), Vilis Biļķins (1887–1974), Edgars Dunsdorfs (1904–2002), Valdemārs Ģinters (1899–1979), Georgs Karlsons (1873–1945), Žanis Karlsons (1899–1976), Nikolajs Ķaune (1903–1939), Roberts Malvess (1905–1982),  Aleksandrs Plensners (1892–1984), Elvīra Šnore (1905–1996), Rauls Šnore (1901–1962), Eduards Šturms (1895–1959), Juris Vīgrabs (1881–1958) u. c. Daudzi institūta darbinieki bija LU mācībspēki. 

1936. gadā LVI nodibināja grāmatu apgādu, kurā tika izdoti vēsturnieku sagatavotie avotu krājumi un no 1937. gada – arī Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls (pieejams periodika.lv, vairāk par žurnālu šeit.