Dendrohronoloģijas laboratorija

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorija ir pagaidām vienīgā zinātniskā struktūrvienība Latvijā, kurā kopš 1990. gadu sākuma veic galvenokārt Latvijas teritorijā saglabājušos vēsturisko konstrukciju koka būvelementu dendrohronoloģisko datēšanu un izstrādā koku gadskārtu ilggadīgās absolūtās hronoloģijas. Laikā līdz 2022. gadam laboratorijā absolūtais datējums ir noteikts kopā 70 Latvijas vēsturisko objektu 165 koka konstrukcijām. Liela daļa no līdz šim datētajām senajām koka konstrukcijām atklātas arheoloģiskajos izrakumos (galvenokārt Vecrīgā, kā arī Cēsīs, Jelgavā, Ventspilī, Krustpilī un Āraišos). Pārējās datētās konstrukcijas saglabājušās dažos arhitektūras pieminekļos Vecrīgā, Aizputē, Āraišos, Bauskā, Cēsīs, Gaujienā, Liepājā, Ludzā, Rundālē, Siguldā, Turaidā, Valmierā un Ventspilī. Datēto vēsturisko objektu skaitā minamas dažādas vēsturisko dzīvojamo ēku un baznīcu koka konstrukcijas, mūra celtņu koka pamati, senie upju un kanāla krastu stiprinājumi, nogāzes nostiprinājums, latrīnas, akas, koka ūdensvada sistēmas, laivu staķa paliekas, no baļķiem veidoti ielu segumi, kā arī Rīgas pilsētas aizsardzības vaļņa pamatne. Absolūtais vecums noteikts arī dažām 17.–18. gs. gleznu ozolkoka pamatnēm, kā arī dažām kokoglēm, kuru paliekas atklātas vienā no tagadējā Tukuma novadā 18. gs. sākumā ierīkotajiem kokogļu ieguves uzkalniņiem. Dendrohronoloģijas laboratorijā ir izstrādātas arī priedes gadskārtu absolūtās hronoloģijas, kuras attiecas uz mūsdienās Latvijas teritorijas dažādās vietās esošām 13 mežaudzēm.

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijā tiek izstrādātas trīs vietējo sugu koku gadskārtu ilgadējās hronoloģijas. Tie ir Latvijas teritorijā senāk būvniecībā visvairāk izmantoto sugu koki – parastā priede (Pinus sylvestris L.), parastā egle (Picea abies (L.) H. Karst.) un parastais ozols (Quercus robur L.). Līdz šim izstrādātās priedes gadskārtu absolūtās hronoloģijas kopā attiecas uz laikposmu no 10. gs. līdz mūsdienām, egles – no  16. līdz 19. gs., bet ozola – no 10. gs. līdz 18. gadsimtam. Lielai daļai no galvenokārt Rīgas vecpilsētas teritorijā būvētajām vēsturiskajām konstrukcijām izmantoti priedes kokmateriāli, kuri tika piegādāti pa Daugavas ūdensceļu no tās augšteces, Dņepras un, iespējams, pat no Volgas baseina mežiem. Šajos gadījumos dendrohronoloģiju pielieto arī kokmateriālu izcelsmes reģiona noskaidrošanai.

Dendrohronoloģijas laboratorija uztur ciešus sakarus ar vairākām dendrohronoloģijas laboratorijām citās Eiropas valstīs. Eksportētas vai tālu pludinātas koksnes datēšanā un lokalizēšanā būtiska nozīme bijusi praktiskajai sadarbībai ar kolēģiem Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Dānijā, Vācijā, Nīderlandē un Lielbritānijā. Uzsākts praktisks darbs pie laboratorijā iegūtās dendrohronoloģiskās informācijas pārveidošanas un sagatavošanas izmantošanai datu bāzēs gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Laboratorijā veiktā darba līdzšinējie rezultāti ir atspoguļoti zinātniskās konferencēs, kas rīkotas gan Latvijā, gan 16 citās valstīs. Par dendrohronoģijas jautājumiem, kā arī par senlietu datēšanas citām metodēm un Latvijas mežu vēsturi laboratorijā līdz šim ir sagatavotas vairāk nekā 100 publikāciju.

Adrese: Kalpaka bulvāris 4, Rīga LV-1050, 123. telpa.

Laboratorijas vadītājs: Māris Zunde, Dr. biol.
tālr. 67034871, e-pasts: maris.zunde@lu.lv 
Zinātniskās intereses: dendrohronoloģija, dendroklimatoloģija, Latvijas mežu vēsture